Padomu apkopojums Nr.2

Aptaujāju vairākus pieredzējušus skrējējus, lai uzzinātu viņu individuālo viedokli par un ap skriešanu. Šie padomi, protams, ir vairāk domāti iesācējiem. Padomu apkopojums 2/2

Šajā sērijā:

  • Cik liela nozīme ir garīgai izturībai garajās distancēs?
  • Cik liela nozīme jāpieškir ēdienam un dzērienam (iesācēju līmenī)?
  • Cik liela nozīme ir rezultātiem/sasniegumiem?
  • Vai obligāti jāseko līdzi pulsam?
  • Labākais segums skrējienam?
  • Pusmaratons jānoskrien lai pārbaudītu sevi?

 

Cik liela nozīme ir garīgai izturībai garajās distancēs?

“Jo labāk esi fiziski sagatavojies, jo mazāka ir vajadzība pēc psiholoģiskās izturības, jo pārliecība par saviem spēkiem ļoti ceļ garīgo pašapziņu.”

“Noteikti liela. Garajos treniņos mēs taču trenējam ne tikai fizisko, bet arī morālo izturību.”

“Grūti spriest. Man īsākas distances gandrīz grūtākas liekas nekā garākas.”

“Bieži vien pat lielāka nozīme, nekā fiziskajai izturībai. Ja galvā nespēsi pieņemt to, ka jāskrien 2,3,4 vai vairāk stundas, kāroto distanci tā arī nenoskriesi.”

“Viss atkarīgs ko tu gribi sasniegt, uz kādu rezultātu ej 🙂 Man, piemēram tas nav tik svarīgi, jo ja esi labi un pareizi trenējies, tad parādīsi sacensībās rezultātu tuvu tam uz ko esi gatavs.”

“Vienkārši izturēt kad grūti. Ja esi gatavs tad nav jāmokās vienkārši jāiztur un vis.”

“Tā vienmēr ir cīņa ar sevi. Bet kad cilvēks ieiet ritmā, tad klūst gandrīz par tādu kā robotu, kurš neredz neko, kas notiek apkārt, un vienkārši savā ritmā veic distanci. “

“Garīgo izturību nevajag tērēt skriešanai. Lai to paveiktu – jācenšas padarīt skriešanu par patīkamu procesu, par ikdienu, par prieku un atpūtu.”

“Ir nozīme gan fiziskai, gan garīgai izturībai, un domas dalās, kurai no tām vairāk. Ne velti ir teiciens, ka garo distanču skriešanā 90% ir galvā, bet pārējie 10% – arī galvā.”

Manuprāt, tas ir galvenais, kādi procenti 80-90 ir galvā. Protams ir arī jāpatrenējas, lai nav tā ka skrien kamēr nokrīt pavisam. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka īpaši to, ka viss ir galvā var izjust rogainingos un piedzīvojumu sacensībās. Maisās galvā visādi sāp, negribu, vairs nevaru, nu jau pavisam nevaru…, bet kā izrādās var ne to vien.”

“Garīgo izturību noteikti var uztrenēt skrienot garās distances. Noteikti ir vajadzīga pacietība un neatlaidība. Bet vissvarīgāk, manuprāt, lai nav garlaicīgi. Man pietiek ar to, ka varu vērot apkārtni, tāpēc man nepatīk apļot vienā vietā. Varbūt kādam citam nepieciešams ar kādu skriet kopā vai mūzika ausīs. “

 

Cik liela nozīme jāpieškir ēdienam un dzērienam (iesācēju līmenī)?

“Nu tas ir atkarīgs vai skriešanu grib pārvērst par raķešzinātni 😀 Būtībā vajadzētu ēst 2h pirms skriešanas un skrienot dzert ūdeni aptuveni ik pēc 20-30 minūtēm. Principā iesācējam nevajadzētu skatīties uz visādām tur želejām un pulveriem skrienot var kādu šokolādes batoniņu uzēst.”

“Klausieties savā organismā, tas jums ātri vien pateiks, kas viņam der un kas nē. Nu labi viens padoms – neskrienam pēc ēšanas.”

“Tikpat liela kā neskrienot- jāēd veselīgi un samērīgi. Jāuzņem pietiekams daudzums šķidruma.”

“Tam nav tik liela nozīme iesācēju līmenī, kad necīnies par katru sekundi, bet dari to savam priekam un veselībai. Bet ja grib labāk justies un tas svars ir par lielu, tad viennozīmīgi arī iesācējiem, jādomā par to ko ēd, jo katrs liekais kg jau ir lielāka slodze uz balsta aparātu, uz saitēm, muskuļiem….”

Mana pieredze ir, ka zemajos tempos nevajag pierīties pirms skrējiena – pārejais ir maznozīmīgs. Jo lielāks skrējiena temps, jo smagāk organismam un svarīgak paliek ko ēst. Dzert gan ļoti svarīgi mazliet vairāk kā gribas pirms sacensību dienā tad skrējiena laikā. Muskuļiem patīk ūdens.”

“Noteikti jāatsakās no visādien gāzētiem un cukurotajiem dzērieniem, plus noteikti izslēgt no uztura margarīnu. Vairāk censties ēst veselīgi cik vien to atļauj finasiālais stāvoklis.”

“Ēd cik gribi, ko gribi un kad gribi. Tas viss iepriekšminētā vārdā – Lai skriešanas procesu padarītu par patīkamu.”

“Parasti jau kā likums ir, jo vairāk sāc skriet, jo vairāk domā ko bāz, un lej mutē. Cik ir nācies runāt ar skriešanas kolēģiem, tad visiem dominē protams ogļhidrāti, tātad augļi, dārzeņi, graudaugi, pastas, utt. No dzērieniem – ūdens, ūdens, un vēlreiz ūdens. Speciālie sporta dzērieni, gan jā, gan nē. Jo pavisam vienkāršu ogļhidrātiem un vitamīniem bagātu dzērienu katrs var pats sev uzmontēt 5min laikā. Viegla zaļa tēja+puscitrona sula+šķipsna jūras sāls+medus(jāšķīdina atdzesētā tējā)un lielisks sporta dzēriens ir gatavs.”

“Vienīgi ko sākumā var ieteikt nepieēsties pirms skriešanas, un ja ēd nedaudz, tad jāēd to, kas “nesit” pa kuņģi, tas lai labsajūta pašam būtu labāka. Ja skrien ilgāk par minūtēm 40-50 tad padzerties ar vajadzētu skrējiena laikā un nedaudz pirms skrējiena ar var. Viss pašam vien jāekspermentē.”

“Apkārt visur esmu dzirdējis, ka tam ir liela nozīme. Arī treneris šad tad ir ieminējies par ēdienkarti, bet pats neko īpaši savā uzturā neesmu mainījis kopš esmu sācis skriet. Tas, manuprāt, katram cilvēkam ir individuāli, katram vielmaiņa ir savādāka.”

“Ēšana un dzeršana ir ļoti svarīga. Sports un rezultāti balstās uz trīs pamatvērtībām – treniņi, uzturs, atpūta – šīs vērtības ir svarīgas ne tikai profesionāliem sportistiem.”

 

Cik liela nozīme ir rezultātiem/sasniegumiem?

“Šis ir koks ar diviem galiem, jo sasniedzot labus rezultātu motivācija trenēties vairāk palielinās, bet sasniedzot aizvien augstāku rezultātu iespēja to uzlabot samazinās un tad var nolaisties rokas, ja vien tu neskrien pa pirmajām trim vietām.”

“Labs rezultāts ir sava veida apliecinājums pareizam darbam treniņos. Pieļauju, ka labs rezultāts un panākumi paceļ pašapziņu.;) Tomēr, iesācējiem un “veselības tipa skrējējiem” vajadzētu padomāt, vai tiešām skriešana uz rezultātu ir vajadzīga. 😉 Nedomāju, ka dzīšanās pēc labāka rezultāta noved pie labākas veselības.”

“Droši vien liela. Jo katram jau ir kaut kāds pamats, kādēļ skrien. Vai lai izvairītos no infarkta, vai lai noskrietu draugu. Bet vienmēr ir patīkami redzēt rezultātus. Grūti ir turpināt, ja to nav / nav uzkrītoši pamanāmi.”

“Latram jau ir kaut kāds pamats, kādēļ skrien. Vai lai izvairītos no infarkta, vai lai noskrietu draugu. Bet vienmēr ir patīkami redzēt rezultātus. Grūti ir turpināt, ja to nav / nav uzkrītoši pamanāmi.”

“Katram jau ir savs mēŗķis un nosprausts savs vēlamais rezultāts. Šeit pareizs ir teiciens, ka apetīte rodas ēdot. Ja sākumā dažs domā, ka es tik skriešu veselībai, bet ir noskriets sākuma rezultāts un tad jau trenējas, lai to pārspētu. Tātad nozīme rezultātam tik “aug augumā”.”

“Sacensībās sevi jau neapdzīsi – kam esi gatavs to arī izliksi.”

“Skrienu tikai lai būtu kaut kādi sasniegumi, un arī rezultāti. Esmu totāli tendēts uz mērķi, un lai to sasniegtu smagi rukāju treniņos. Tikai sakarā ar rezultātiem, tomēr jāatcerās par veselību. Tā ir iesacēju lielākā kļūda, pārķert sākumā, un kā likums notraumēties.”

“Sākumā tas ir nepieciešams un nozīme tam liela, lai būtu motivācija sasniegt kādu mērķi un gandarījums, kad tas sasniegts. Laika gaitā tam nozīme pamazām zūd, bet vienalga gandarījums paliek, ja esi sasniedzis sev uzstādīto mērķi. Mērķis var būt arī skriet, lai visu laiku justos labi.”

“Rezultāts ir labs atskaites punkts paveiktajam darbam treniņos.”

“Man jau patīk rezultātu tabuliņas, kur manam vārdam pretī atkal gozējas smuks PB vai laba vieta 🙂 par to var papriecāties un palielīties draugiem, bet tas ātri aizmirstas, galvenais ir treniņu process!”

 

Vai obligāti jāseko līdzi pulsam?

“Tas ir uz katra paša atbildību. Kā indivīds izjūt savu ķermeni. Es skrienu nedaudz vairāk kā pusotru gadu, bet nekad neesmu lietojis pulsametru.”

“Iesācējam tas varētu derēt, līdz iemācās just savu organismu. Pēc tam jau varētu pietikt ar dažām reizēm gadā, pirms/pēc sezonas.”

“Jāseko. Bet pulsometru lietot gan nav obligāti. Ja prot saklausīt, ko organisms signalizē, ja prot pats saskaitīt – tad var iztikt bez advancētām ierīcēm.”

“Domāju, ka veselīgam cilvēkam tas nav obligāti tik ilgi, kamēr skrien veselības pēc. Ja ir doma piedalīties sacensībās un skriet uz baigajiem rezultātiem, pulsa vērošana būtu vajadzīga. Ja cilvēkam ir kādas problēmas ar veselību, it sevišķi sirdi, vai arī ir palielāks liekais svars, būtu ieteicams jau no pašiem pirmssākumiem pavērot pulsu, lai nesanāk lieki un pārāk daudz noslogot sirdi.”

“Nevar 100% tā apgalvot, bet par sliktu tas nenāk it īpaši jau profesionālā līmenī. Kaut zinu pat augstākās raudzes ārzemju sportistus, kuri to nekad nav īpaši izmantojuši, dažreiz atjaunošanās skrējienos, bet pārējais treniņu process notiek pēc noteiktiem ātrumiem un neviss pēc pulsa. Tas vairāk vajadzīgs karstgalvjiem, kuri neieklausās savā ķermenī un tik “mauc”, kā rezultātā rodas pārtrenēšanās.”

“Nekad to neesmu darījis. Sekoju līdzi elpai. Ja skrienot nevar uzgrauzt ābolu un parunāt – tad kruīza kontrole ir pārsniegta.”

“Obligāts nav nekas, bet būtu vēlams. Protams tas ir finansiāls jautājums, jo pulsometrs arī tomēr maksā. Bet, ja ir vēlme pakāpeniski un pareizi skriet, bez pulsometra tas būtu grūtāk izdarāms, jo objektīvāka metode kā sekot līdzi pulsam vēl nav izdomāta.”

“Nē. neko nevajag darīt obligāti.”

“Obligāti jau nav. Pulsometrs ir tāda kā ekstra, ko vērts iegādāties, ja sāk trūkt motivācija vai sava prieka pēc. Iesācējam pietiktu ar to, ka ņemtu vērā, ka lielākā daļā treniņu jāskrien tik ātri, lai varētu vēl normāli pilnos teikumos sarunāties.”

“Sākumposmā obligāti. Iesācēju lielākais grēciņš ir bliezt kamēr zūd samaņa. Tātad sākumā pulsam vajadzētu sekot līdzi pavisam noteikti. Vai tādēļ jāpērk pulkstentiņš pa 300 ls? To lai katrs pats izlemj, bet pulsu var ļoti mierīgi, un par baltu velti izmērīt vienkārši pieliekot plaukstu pie kakla artērijas, un saskaitot sitienus 10 sekundēs. To sareizinām ar 6 un pulss ir noķerts.”

“Ja tā vispārīgi, tad manuprāt ļoti tam sekot laikam jau augsta līmeņa sportistiem vajadzētu, bet tādiem skrējiejiem “vulgaris” nevaradzētu iespringt. Viss pēc izjūtām jādara un būs labi.”

“Pulss ir svarīgākais treniņu procesā. Lielākā daļa treniņu jāaizvada lēni. Bet, lai sekotu līdzi pulsam, nav obligāti vajadzīgs pulsometrs, pietiek, ja piemet pirkstus pie kakla artērijas vai zem delma un izmēra sitienu skaitu 10 vai 15 sekundēs un pareizina attiecīgi ar 6 vai 4. Turklāt, ja skrienot vari bez problēmām sarunāties ar blakussskrienošo, tad noteikti pulss ir normas robežās.”

 

Labākais segums skrējienam?

“Kājām vissaudzīgāk būs skriet krosu pa meža takām, bet ja mērķis ir skriet maratonus un pusmaratonus tad drīzāk skriet pa asfaltu, jo tie parasti notiek uz cietā seguma, lai kājas pierod pie triecieniem. Šeit arī ļoti svarīga ir apavu izvēle.”

“Droši vien atakal stipri individuāli, bet man patīk grantētie ceļi, taciņas un mežs. Noteikti skriet tikko sākušajiem nevajadzētu daudz skriet pa asfaltu, vai vēl ļaunāk – bruģi.
Saudzēsim locītavas. Un neskriesim caur papēdi. ;)”

“Zemes ceļš.”

“Tāds, pa kuru domā piedalīties sacensībās. Ja nopietni- vislabākais ir pamainīt segumu. Mežā, kur pamats nav tik stingrs, labāk nostiprinās pēdas un potītes. Asfalts ir satbilāks un vari skriet mierīgāk, domājot vairāk par skriešanu, nevis par to, kā nolikt pēdu.”

“Atkarīgs no tā kam gatavojies. Ja proti mīksti skriet, tad vienalga. Man nav bijušas problēmas ar kājām seguma dēļ. Pārsvarā skrienu pa asvaltu. Nepatīk bruģis sānkustību dēļ. Pirms skriešanas iesildiet ceļus un balansa muskuļus – pabalansējot uz vienas kājas (lastočka) un būs labi.”

“Meža takas.”

“Labākais būt variēt dažādus segumus, jo katram segumam ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Ja pārlieku aizraujas ar vienu segumu, var rasties šim segumam specifiskas traumas, kā arī pilnīga neprasme skriet pa citiem segumiem. Tāpēc vislabāk skriet gan pa asfaltu, gan meža takām, gan smiltīm un citiem segumiem.”

“Seguma izvēle notiek atkarībā no treniņa specifikas, ja jāskrien kas ātrāks, tad tas būs asfalts vai stadions, ja mierīgs kross, tad pa mežu. Arī jāskatās kur plānojat sacensties, ja stadiona skrējienos, tad arī pa turieni vajadzētu biežāk padzīvoties. Atkarībā no seguma arī jāizvēlas atbilstoši apavi. Mežam tie būs ar plānāku cietāku zoli un asfaltam pretēji.”

“Vienmēr esmu atbalstījis mīkstākus segumus un kas var būt labāks par meža takām, tad nevajag īpaši labus amortizējošus apavus un iespēja elpot vismaz svaigāku gaisu kā uz ielām, ceļiem, kur auto brauc. Ir ok arī grants ceļi un tamlīdzīgi, bet segumu vajadzētu arī pamainīt, it īpaši tāpēc, ka pārsvarā sacensības notiek uz asfalta(protams kā kuram).”

“Skrienu gan pa asfaltu, gan stadionu, gan mežu. Patīk visi, bet sacensībās pamatā piedalos uz asfalta. Kas nu kuram tuvāks, bet lai treniņu process nepiegrieztos, labāk tomēr segumus pamainīt. Ja grib skriet jau krietni atrāk, tad šī segumu maiņa pat ir obligāta.”

“Tāda labākā seguma nav. Tas kā nu kuram. Man vislabāk patīk pa mežu un tā takām vienīgi tad nevar atslābināties citādi kāju var “sačakarēt”. Gar jūru ar ne vaina, bet nu ir pierasts ar pa asfaltu, tad var kustināt kājas un īpaši neiespringt kur to liek – laba iespēja filozofiskām pārdomām.”

“Tā kā treniņiem būtu jābūt ar dažādību, tā pat arī skrējieni pa dažādiem segumiem nāk tikai par labu. Iesaku vēl uzskriet dažādībai arī ar basu pēdu pa dažādiem segumiem. Sākumā mīkstākiem (ideālā variantā stadiona zālājs) un vēlāk var mazliet pepēdot arī asfaltu. Monotona pēdas slodze skriešanas čībā tikai pa vienveidīgu segumu nenāk par labu un neattīsta pēdas muskulatūru, tāpēc segumos iesaku dažādību un skrējienus pa baso.”

 

Pusmaratons jānoskrien lai pārbaudītu sevi?

“Ja gribi skriet tikai tā 30 min dienā, tad nav vajadzības vispār no pusmaratona, bet ja gribas skriet maratonu, tad ir nepieciešams noskriet sākumā pusmaratonu. Vispār apetīte rodas ēdot.”

“Lai pārbaudītu sevi, jānoskrien maratons. Pārbaudīt sevi mēs varam arī piespiežot sevi piecelties no dīvāna un aizejot paskriet kaut kilometru.”

“Nē, noteikti ne. To var skriet, ja gribas. Bet nav tā, ka jāskrien pusmaratons (vai vēl trakāk – pilnais), lai sevi pārbaudītu, lai sauktos par skrējēju vai nez kādu citu iemeslu dēļ.”

“Domāju, ka pusmaratona noskriešanai nevajadzētu būt mērķim, uz ko iet nesaktoties ne uz ko. Galvenais ir sekot līdzi savām izjūtām treniņos. Ja jūti, ka esi gatavs, var mēģināt arī pārbaudīt sevi pusmaratona distancē.”

“Tas ir prātīgi! Nav obligāti. Būs jāmokās, ja neesi gatavs.”

“Manuprāt, pirmais pakāpiens ir noskriet 5 km, kad sāk skriet un nākošais ir maratons. pusmaratons ir tāds puspakāpiens – ne šis ne tas.”

“Pusmaratons jāskrien, ja to vēlas jebkādu iemeslu dēļ – vai nu, lai pārbaudītu sevi, vai arī citu iemeslu dēļ. Citam varbūt ar pusmaratonu nepietiks, lai sevi pārbaudītu, prasīsies skriet vairāk. Bet pusmaratons ir labs atskaites punkts iesācējam – pietiekami gara distance, uz ko iesākumā tiekties, ja vien ir šāda vēlme.”

“Kādam jānoskrien 5km, maratons vai 100km, lai sevi pārbaudītu! Te nav runa par distanci, bet sagatavotību, lai konkrētu distanci, ne tikai noskrietu un pēc tam “nomirtu”, bet noskrietu to ar baudu.”

“Pirmais – jā 🙂 Un tad vai nu met mieru, vai ir āķis lūpā. Lielākā daļa kļūst par atkarīgajiem. Un tad jau kas nu kuram, cīņa ar sevi, ar pretiniekiem, jauni PB, vēlme noskriet pirmo Lielo.”

“Domājams, ka sākumā, pirmā reizē jā, bet ar to samierināties nevajadzētu. Pamazām būtu jāuzstāda augstāki mērķi. Pusmaratons nav tas ar ko sevi dikti var pārbaudīt. Manuprāt, to var noskriet jebkurš, kas sāk tikko skriet, pēc pusgada noskries, ja ies uz to.”

Advertisements

Iekomentē

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s