Skarbais Stirpo Skrējiens

 

Gatavi startam

Gatavi startam

Kāpēc? Nezināšu teikt. Sajūsma un neliels satraukums. Kas nu būs? Gaidām.

3, 2, 1.. Starts. Beidzot, pēc ilgās gaidīšanas, pārdzīvotā lietus un krusas, tikām palaisti trasē. Un tā simtiem un pat tūkstošiem dalībnieku lauzās uz priekšu, lai tiktu pie sava pirmā šķēršļa.
Starpcitu, ja dzirdējāt sprāgstošus balonus, tad ziniet, tie bijām mēs 😉

Pirmajām ūdens bedrēm tikām pāri nemanot, ūdens aukstumu īsti pat nevarēja just. Laikam adrenalīns šeit palīdzēja. Tad nu beidzot bija jāsāk skriet, bet pēc individuālajiem startiem trase nebija palikusi tajā labākajā stāvoklī. Saucamie sausie posmi pat tuvu vairs nelīdzinājās tādiem. Es neteiktu, ka man ir īpašas pretenzijas pret dubļiem, zināju taču uz ko biju parakstījies, bet vietās, kur vispār gandrīz dubļiem nevajadzētu būt, grimšana līdz potītei vai līdz celim patiešām noteica to īsto kustības ātrumu. Jau pirmajā saucamajā krosiņā viegli varēja pazaudēt apavus, tāpēc mērķis bija pavisam skaidrs – finišēt tik pat apģērbtam kā esot startā.

Trasē jau aizvadīta vairāk kā stunda, finišā jau tiek sagaidītas pirmās komandas, sāk manāmi palikt daudz aukstāk. Pirksti salst, rokas salst, nevar satvert neko. Vienkārši auksti. Protams, ar katru pavadīto minūti trasē ķermenis paspēj aizvien vairāk atdzist. Stāvēšana pa 10 un vairāk minūtēm rindā pie katra sķēršļa situāciju īpaši neuzlaboja. Kaut arī vietām, stāvot bariņā, bija salīdzinoši silti, visi tik jauki dūmoja – vismaz izskatījās silti. Tā nu bija laiks pārvarēt aerodium 3 sienas, satvēriens nebija no tiem labākajiem, bet arī krist lejā nebiju gatavs, tāpēc sienas tika pārvarētas veiksmīgi. Tā arī mēģināju turpināt. Šķiet jau bija otrā stunda cauri, kad sapratu, ka nākošās ūdens bedres būs vienkārši nepārvarami stindzinošas.

Apmēram divi kilometri līdz finišam. Atpakaļ ceļa vairs nav. Jāfinišē. Lai gan pati trase nešķita grūta, neliels nogurums uz beigām jau bija novērojams. Tas, ka jau sen biju pārsalis, laikam varis nešķita svarīgi, jo zināju, ka pēc neilga mirkļa dzeršu siltu tēju un ietīšos savā plediņā.

Finišā

Finišā

Un beidzot tas notika, mēs finišējām. Pavadītas vairāk nekā trīs stundas trasē. Prieks un gandarījums par paveikto. Caur visu trīcēšanu bija jāsagatavojas pasmaidīt kādai jaukai bildei. Uzreiz pēc tam biju gatavs skriet pa taisno uz autobusu sildīties, kaut īpaši tīrs es nebiju. Ar nožēlu sapratu, ka nākošā pietura tomēr būs mazgāšanās. Šeit nav ko piebilst, visi saprot, ja tev ir auksti un vēl papildus tiec apliets ar aukstu ūdeni, tad nekas labs tur nevar sanākt. Bet kopumā nebija nekas traks.

Startēšana krekliņā un īsajos šortos nebija tas prāta darbs, bet tai pat laikā negribējās apkrauties ar dubļiem un grimt kur vien pagadās. Nākamajā reizē noteikti būs kāds garais tērps, vai vismaz ceļu sargi, kuri šoreiz tiešām pietrūka. Šī gada skrējiens bija īpaši skarbs, bet nedomāju, ka šie laikapstākļi vai gūtās tramas mūs spētu nobiedēt no piedalīšanās vēlreiz. Tāpēc domāju, ka droši varu teikt – tiekamies jau nākamgad!

Īpašs paldies maniem komandas biedriem. Paldies par par atbalstu šajā izaicinājumā.

Advertisements

Iekomentē

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s