Goliātu pastaiga (Rīga – Valmiera)

Pavisam maz līdz finišam

Trešās atmodas laikā skrējiensoļojums Rīga-Valmiera bija viens no neatkarības atgūšanas simboliem un dalībnieku numurus tolaik rotāja uzraksts “Brīvību Latvijai!”, kas ir saglabājies arī samērā autentiskajā ultramaratona atjaunotajā versijā. Tiesa, tolaik tautā to vairāk dēvēja par “Goliātu pastaigu” 24 stundu garumā, ne skrējienu līdz kliņķim nedaudz īsākā kontrollaikā. 1989.-1993.gados skrējiens notika vasaras mēnešos, šobrīd tas martā aizsāk oficiālo skriešanas sezonu. / lsm.lv /

Šis būs stāsts par to, kā nevajadzētu gatavoties šāda veida pastaigām. Lai arī kā es gribētu teikt, ka cītīgi gatavojos un 3 nedēļas pirms starta noskrēju apmēram pa 100 kilometriem nedēļās, tā vietā jāteic, ka šādu daudzumu pieveicu pēdējos 3 mēnešus. Jā, ar treniņiem tiešām bija švaki. Parāk daudz noslinkoju. Nav jau tā, ka ļoti nožēloju, jo līdz finišam es tā pat tiku, pie tam iekļāvos atvēlētajā laikā. Tas bija ilgi un vietām arī mokoši. Nākamreiz noteikti būšu labāk sagatavojes.

Gatavi startam

Visa diena pirms starta bija satraukumu pilna. Nelielas bailes par gaidāmo skrējiensoļojumu. Visa tā kravāšanās un gatavošanās lika domāt, ka šis būs kaut kas nopietns, vismaz nedaudz. Nav jau tā, ka pilnīgi nezināju, kas mani sagaida, bet es būdu muļķis, ja nebūtu kaut nedaudz nobijies.

Domāju, ka neesmu vienīgais, kurš kārtīgi izbaudīja pirmo luksaforu kādas 10 sekundes pēc starta. Bija tieši laikā. Vismaz vēlviena iespēja atgriezties un pieskārties Brīvības piemineklim, ja nu aizmirsās. Pirmo reizi koncentrējos tikai par posmu līdz nākamajam kontrolpunktam. Tas noteikti bija kaut kas jauns priekš manis, jo vienmēr domāju par kopējo distanci, un šķiet arī reizēm tāpēc neizdodas īstenot plānoto.

Pirmos 20 km tā īsti nejutu nekādu nogurumu. Vienīgi biju jau cauri slapjš un bija ļoti karsti. Līdz pirmajam kontrolpunktam noskreju diezgan vienmērīgi. Temps būtu pieņemams, ja skrietu tikai maratonu vai mazāk. Pēc mana zelta plāna būtu bijis jāskrien apmēram uz 7 min/km, bet nekad nenotiek kā plānots. Iesākumā sanāk skriet nedaudz ātrāk nekā vajadzētu un tad atlikušo distances daļu sanāk pamocīties.

Ap 30. kilometru sāka palikt nedaudz grūtāk, un skriešanu vietām aizvietoja ātra iešana. Šajā momentā vēl skaidri zināju, ka paspēšu tikt līdz galam atvēlētajā kontrollaikā pat tad, ja tikai pastaigāšos līdz finišam. Ik pa laikam, kad mani noķēra kāda grupiņa, paskrēju kādu laiciņu ar viņiem kopā, līdz atkal pārgāju soļos.

Otrajā kontrolpunktā biju ļoti priecīgs par gumijas lācīšiem. Šeit nedaudz pārspīlēju ar dzērieniem, jo bija tak ļoti karsti. Kādu laiciņu dūra sānā. Šis lika atcerēties par BBPU pieļautajām kļūdām, kad biju nonācis līdzīgā situācijā.

Neilgi pirms Raganas kontrolpunkta (43. kilometrs) uzausa gaisma un noskaņojums uzreiz kļuva citādāks. Tagad vismaz arī gribējās turpināt virzību uz priekšu nedaudz aktīvāk – vismaz gabaliņu noteikti vēl paskrēju. Parādijās arī kaut kādi nelieli kalniņi, kas atkal lika vairāk pastaigāties nekā skriet.

Apmēram pēc 50 kilometriem sāka palikt pavisam interesanti. Kājas jau vairs galīgi neklausīja. Un skriet šajā momentā arī nebija parāk prātīgi. Sāp, pat ļoti. Un līdz kontrolpunktam vēl tik tālu. Vēl šajā momentā izbaudīju vienu no pirmajām reizēm, kad kāds veic apdzīšanu tajā labākajā vietā. Bija daži tādi draudzīgi šoverīši, kuri tā ļoti sreidzās. Pēc tam gan visu laiku atskatījos, kad kāds tuvojās. Un līdz nākamajam kontrolpunktam vispār bija diezgan jautri. Paklausījos radio, nedaudz padziedāju, bet ilgi tas neturpinājās, jo vienīgais, ko varēja uzķert, bija LR2, kurš tā pat raustijās ik pa brīdim.

4. kontrolpunkts – nieka maratons līdz finišam. Ņemot vērā, cik jau bija aiz muguras, tas tiešām vairs nebija daudz, bet tad atkal – es tak maratonu neesmu nekad tā īsti skrējis. Līdz nākamajam kontrolpunktam tiešām nebija tik tālu, bet laiks vienkārši vilkās divtik ilgi. Un tie kilometri vispār nekrājās. Likās, ka stāvu uz vietas. Bija prieks sasniegt kontrolpunktu, pat ja apsēsties nedrīkstēja, jo tad tiešām vairs nepieceltos.

Starp piekto un sesto kontrolpunktu notika visādi brīnumi, kurus atcerēties īsti negribas. Bija tiešām smags posms. Kājās nostāvēt bija ļoti grūti. Un tās sāpes. Smagi. Šķita sasniegt pēdējo kontrolpunktu būs mans šīs dienas mērķis un varēšu mierīgi izstāties. Būtu jau labi, ja tas būtu tik vienkārši – izstāties un viss. Smieklīgi. Tā vietā pēdējais kontrolpunkts man bija kā jauns sākums. Nosacīti pastaipījos un devos tālāk. Ieslēdzu mūziku pieņemami skaļi, bet lai dzirdētu arī mašīnu plūsmu. Saņēmos un aizskrēju. Pavisam vienkārši, kāpēc lai es mocītos 3 stundas, ja var nedaudz paskriet un noīsināt šo laiku. Vairāk kā pusi noskrēju un pēc neilgas pauzītes vairs atsākt nesanāca. Pēdējos kilometrus atkal skrēju. Finišā jau likās, ka iesprintoju, kaut tā lēnītēm, bet tomēr.

Un finišs! Viss. Beidzot galā. Pirmā ultra pieveikta. Un tas laikam ir pats galvenais, ka tiku līdz galam un ne mirkli nepadevos. Viss parējais vairs nav svarīgs.

Advertisements

One thought on “Goliātu pastaiga (Rīga – Valmiera)

Iekomentē

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s